14.jūnijā Latvija atcerējās to traģisko 1941.gada nakti no 13.uz 14.jūniju, kad aizrestotos vagonos no Latvijas uz PSRS Iekšlietu sistēmas koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumā attālos Padomju Savienības apvidos Sibīrijā, izsūtīja 15 424 Latvijas pilsoņus. Pēc sausās statistikas datiem mājās neatgriezās, jo nomira izsūtījumā 5381, bet nāves sods tika izpildīts tuvu 700 latvju dēliem.
           Atceres pasākums Kandavas stacijā kopā bija saucis tos ļaudis, kas saistīti ar 1941. gada izsūtīšanu. Piemiņas brīdi atklāja Kandavas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Uģis Brūklene ar aizlūgumu represijās cietušajiem novadniekiem, aicinot viņus un viņu tuviniekus, būt stiprus savā ticībā, nesot mūsu paaudzei savu pozitīvo paraugu un aicinājumu. Jo šīsdienas paaudze nezin to, kas ir bads, patiess bads. Izsūtītie to zina. Viņi to ir pārcietuši. Tādēļ ar pilnām tiesībām var teikt mums, mūsu paaudzei:
       - Ko Jūs zūdaties, jūs nezinat, kas ir īstas grūtības un bads. Mēs to zinām.
Mācītājs aicināja novērtēt to, kas mums ir, to, ka varam būt kopā brīvā Latvijā un nebūt badā, kā arī aizlūgt par tiem cilvēkiem, kas palika Austrumos uz neatgriešanos.
        No Kandavas novada tajā baigajā naktī izsūtīja 24 ģimenes, kopskaitā 137 cilvēkus. No ģimeņu apgādniekiem vīriešiem, mājās atgriezās tikai viens! Kā piemiņas brīdi sacīja represēto biedrības vadītājs Pēteris Briedis, visiem tiem, kurus izsūtīja, arī maziem bērniem, papīros bija ierakstīts- izsūtīts kā tautas ienaidnieks un sociāli bīstams elements. Mazajiem bērniem, kuriem bija palikuši radi Latvijā, bija tā laime atgriezties mājās pēc 6- 7 gadiem, mātes un bērni vecāki par 16 gadiem nodzīvoja Sibīrijā līdz pat 20 gadiem.
       - Es uzskatu,- uzsvēra Pēteris Briedis,- ka mūsdienu jaunajai paaudzei ir jāzina patiesā Latvijas vēsture un tā jāmāca skolās kā atsevišķs priekšmets.
                Atceres pasākuma laikā vairākas reizes, sliedēm dunot, garām aiztraucās preču vilcienu garie sastāvi, atsaucot atmiņā tos notikumus pirms septiņdesmit gadiem, kad no Kandavas stacijas mūsu novadnieki tika aizvesti uz nometinājuma vietām Sibīrijas plašumos.Kā savā uzrunā uzsvēra Kandavas novada domes priekšsēdētājs Rolands Bārenis, toreiz vilciena sastāvi nepabrauca garām neapstājoties, toreiz tie stāvēja stacijā un gaidīja .Gaidīja, lai aizvestu latviešus tālajās Austrumu zemēs.Un aizveda ne jau ekskursijā, bet aizveda projām no savām mājām, no savām ģimenēm, iekoptajiem laukiem, neprasot gribi to vai nē. Bet latvieši ir sīksta tauta, viņi vienmēr atgriežas savā zemē, un sāk visu atkal no jauna.
            Ziedi gūlās pie piemiņas akmens, kura uzraksts vēstīja „No šīs vietas aizripoja aizrestotie vagoni uz austrumiem”.
Daudzu sejās bija aizkustinājuma asaras. Kā sacīja kāda sirma kundze, šorīt atcerējusies, kur bijusi pirms septiņdesmit gadiem, aizrestotā vilciena vagonā, pārdzīvojot baigāko neziņas nakti. Arī vēlāk pie atmiņu ugunskura, baudot karsto zupu, speķi, sīpolus un rupjo maizi, sarunās tika pieminēts tas tālais laiks un tālā zeme, cilvēki, pārdzīvojumi un atgriešanās prieks.