Tā varētu teikt par pēdējo mūsu novadnieces Daces Zvirbules iznākušo grāmatu „Abavas velns”. Tajā dažādi nostāsti, teikas un pasakas savijas kopā ar skaudrajām Pirmā pasaules kara strēlnieku kara gaitām un stāstu par vienu varenu sievieti Līnu Čanku-Freidenfeldi. Līnā Čankā jeb Lincē laikam gan bija apvienojies viss sievietes spēks un izmisums, jo kā gan savādāk viņa būtu varējusi izturēt un pārnākt no kara gan ar ievainojumiem, gan apbalvojumiem. Līna Čanka ir viena no dažām latviešu sievietēm, kura par nopelniem kara laukā apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni un diviem Jura krustiem. Savus nopelnus viņa labi apzinājās un prata aizstāvēt, jo vēlāk nekautrējās ierasties pie Raiņa un prasīt sev Rendas muižas centru...To viņa arī dabūja, bet vai tāpēc bija laimīgāka?
Grāmatā starp dokumentāliem notikumiem Abavas velns šiverē un skatās, ko vēl vērtīgu varētu izdarīt. Viņš „ielien senajā akā un meklē pazemes eju uz Abavu, kā Laipās šūpojas trošu tiltiņā un visbeidzot ilgi noņemas, cenzdamies pārbīdīt Kurzemes-Zemgales robežlīniju kuršiem par labu. Kad līnija nekustas, Abavas velns iedomājas izraut Kurzemes-Zemgales robežstabu, vislabprātāk viņš to aiznestu uz Jaunpils-Lestenes ceļa caurteku, kur sākas Abava, lai visa viņa upe būtu Kurzemē...”Blakus šim drastiskajam velnam D. Zvirbules grāmatā nostājas gluži reālas kara ainas, lasītas un uzklausītas kara dalībnieku, viņu radu un draugu atmiņās. Un te parādās karš visā tā postā un nežēlīgumā. „Pelēka un dubļaina masa brien uz savu pirmo kauju, uz savu pirmo slaktiņu, no kura atpakaļ daudzi vairs nebridīs. Vairs nevar izšķirt, kurš no pelēkajiem stāviem ir Līnas Čankas augums, pazudis ir katrs „es” ir tikai pelēki, pelēki stāvi, paredzēti izvēršanai kaujas iekārtā, izvēršanai dzīvās, elpojošās asiņu ķēdēs. Pelēkais pārņem visu, visas neskaitāmās krāsas Latvijas mežos, gravās, pļavās, upēs, ezeros un pakalnos, visus neskaitāmos tēlus tautas dziesmās, pasakās, teikās un nostāstos.”
Autore pati šo grāmatu sauc par mīlestības grāmatu dzīvībai. Jā, pārāk daudzi ir aizgājuši bojā nejēdzīgajos karos, kuros ir ierauti pilnīgi nevainīgi cilvēki. Un ne tikai abos pasaules karos, bet arī nesenā pagātnē un šodien. Un kurai mātei nesāp sirds par savu lolojumu?!
Kā Līna Čanka, tā arī Dace Zvirbule ir saistītas gan ar Rendu, gan Kandavas novadu. Dace Zvirbule, dz. Akermane, pirmos savus dzīves gadus ir pavadījusi Kandavas pagasta „Druviņās”, un par šo laika posmu viņai ir saglabājušās vislabākās atmiņas. Tiekoties ar lasītājiem novada muzejā viņa rādīja savas bērnu dienu fotogrāfijas un atcerējās toreiz satiktos ļaudis. Skolā Dace mācījās Zemītē. Šobrīd dzīve viņu ir nolikusi pie saviem vecākiem Rendā un devusi iespēju strādāt Kuldīgas novada laikrakstā „Kurzemnieks”.
„Abavas velns” Dacei Zvirbulei ir trešā grāmata. Pirmā grāmata „Man nav laika” iznāca 2005. gadā. Tā ir grāmata par cilvēku savstarpējajām sarežģītajām attiecībām un mēģinājumiem tās atrisināt. Grāmatas varoņu darbība brīžiem risinās Kandavas novadā, te autore atkal ir atnākusi „Druviņu” sētā, kura sen vairs viņai nepieder.
Otrā D. Zvirbules grāmata iznāca 2008. gadā. Tas ir dokumentāls darbs „Kad Ieva ir Ādams” un stāsta par vēlēšanos mainīt savu dzimumu. Te autore balstās uz ciešu sadarbību ar ārstu Viktoru Kalnbērzu un viņa veiktajām dzimumu maiņas operācijām.
Arī pašlaik Dace Zvirbule turpina iesākto rakstniecības darbu. Tas atkal būs „gabaliņš no Rendas dzīves” un stāstīs par dažādiem jautriem atgadījumiem un nostāstiem par rendeniekiem 20. gadsimta 30. gados. Daži neparasti atgadījumi pasākuma laikā smīdināja un priecēja arī tikšanās dalībniekus novada muzejā. Jaunā grāmata cer dienas gaismu ieraudzīt jau šogad, tad varēsim Daci Zvirbuli atkal gaidīt uz tikšanos pie mums muzejā.
Ināra Znotiņa
