Vides mākslas objekts uzstādīts jaunizveidotajā skvērā, kurš tapa 2011. gada rudenī Eiropas Zivsaimniecības fonda projekta ietvaros, Jelgavas ielas sākumā pie Abavas Vecupes. Idejas autors un izpildītājs ir pazīstamais tēlnieks Ojārs Feldbergs. Mākslinieks darbu  veidojis kā veselu vides mākslas kompozīciju. Centrālais kompozīcijas tēls ir no ūdens iznirstoša zivs, kas veidota granītā. Apļveida kompozīciju ar mākslinieciski izklāto bruģi noslēdz baļķu soli, kuru semantiskā nozīme ir atvarā  ierauti koka zari. Zivs tēls nav izvēlēts nejauši, jo šīs teritorijas labiekārtojums ir izveidots ar mērķi sakārtot zivsaimniecībai nozīmīgas teritorijas un piesaistīt tūristus. Vides mākslas objekts nav Eiropas Zivsaimniecības fonda līdzfinansētā projekta sastāvdaļa, taču tas ir saskaņots ar vidi un projekta īstenošanas rezultātiem. Skulptūra ir uzņēmēja Ivara Marašinska īpašums, un objekta izstādījums šajā teritorijā ir viņa veltījums Kandavas novadam.
    Makšķerniekam zivs nozīmē atrašanos  dabā, ilgu gaidīšanu uz veiksmi, kad pieķersies lielā zivs un prieku par lomu. Zvejniekiem  zivs nozīmē izdzīvošanu. Zivs ir arī viens no kristietības simboliem. Latviešiem zivs ir bagātības, labklājības, veiksmes un naudas simbols. Latviešu tautas pasakā zelta zivtiņa izpilda trīs karstākās vēlēšanās. Zivs interpretācija un pielietojums ir daudznozīmīgs. Katram no mums var būt sava zivs. Katrs no mums kādā jomā jūtas kā zivs ūdenī.
    Māksliniekam Ojāram Feldbergam par jauno  darbu ir savs stāsts, kuru viņš izstāstīja  atklāšanas pasākumā.
    „Vēsture glabā daudz un dažādus noslēpumus, par kuriem no mutes mutē klīst mīti, teikas un stāsti. Ir kāds stāsts, kurš gandrīz izgaisa no ļaužu atmiņas, ja ne pēdējā laika notikumi, kuri atsauca atmiņā sen senos laikos notikušo. Un tas ir stāsts par akmens zivi.
    Tas bija ļoti, ļoti sen. Šo zemi klāja ledus un sniega klajumi. Aukstums bija tik stindzinošs, ka te nespēja dzīvot neviena radība. Bet kā nu tur bija kā ne, reiz ledus un  sniegs sāka kust un pārvērtās par milzu ezeru. Tas kļuva arvien, arvien  lielāks, līdz pārrāva krastu un sāka plūst uz jūru. Tā radās ieleja un upe. Tās krastos apmetās dzīvot cilvēki, apkārt klejoja dažādi dzīvnieki, bet upē peldēja zivis.
    Viena no tām bija ļoti neparasta, jo bija ļoti liela. Tā nebija paspējusi aizpeldēt uz jūru un palikusi upes dzelmē. Pavasarī, palu laikā, vietā, kur mita zivs, cilvēki meta dzelmē naudu un sauca: „Abava, Abava, Abava!” Tad zivs no dzelmes izpeldēja un uz tās muguras cilvēki cēlās pāri upei.
    Bet kādu dienu cilvēki uzcēla akmens tiltu un izraka upei jaunu gultni, aizberot dzelmi, kur mita zivs. Tā esot pārtapusi akmenī, paliekot aizraktajā dzelmē uz nezināmiem laikiem.
    No tā laika cilvēki cēlušies upei pāri pa tiltu, bet lielo zivi neviens vairs nav redzējis. Taču cilvēki turpinājuši saukt Abavu un to dara vēl šodien. Vēl runā, ka tā, pirms akmenī pārtapt, teikusi, ka „tad, kad to atradīs un laukā cels un godās, zivs pateicībā katram, kurš klusībā lūgs, trīs vēlēšanās pildīs, bet ar vienu noteikumu – katrā reizē vienu”.
    Nu zivs ir laukā celta un godāta, atliek tikai izteikt vēlēšanos un gaidīt tās piepildījumu.

Dagnija Gudriķe